Darba devējs kļūst par klientu … vai ķīlnieku

Vakar beidzu strādāt kādā uzņēmumā. Lai nu pagaidām nosaukums paliek nezināms, bet turpināju darboties tajā pašā kosmētikas nozarē. Nostrādāju mēnesi – kaut kā nesastrādājāmies un vēl daži apstākļi traucēja turpmākajai sadarbībai. Šajā nedaudz vairāk kā mēneša laikā radās bagātīga augsne kārtējām pārdomām par darba devēja, ņēmēja un partneru attiecībām. Tālāk aprakstīšu trīs stāstus, ko apvienošu vienā iespējamā situācijā.Nozarei nav īpašas nozīmes.

briic.lv - miniaploksnes

Iedomāsimies situāciju…

Man sapņot kā Mārim Zanderam vai Jānim Polim nesanāk, bet situāciju scenāriju radīšana gan, tādēļ iedomāsimies situāciju, kad darba devējs maksā minimālo algu un “pārējo uzdāvina no savas kabatas“, pasniedzot (iesmaržinātā) aploksnē. Kamēr bija treknie gadi, visiem viss bija labi un visi ar šādu situāciju bija apmierināti. Pēc kāda laika iestājās ekonomiskā krīze, kurai uzņēmums nebija sagatavojies. Darba devējs kļūst nelaimīgs, jo pārskatot ikmēneša peļņu, redz kā ienākumi strauji krītas. Eiropas finansētie projekti arī iet uz beigām un to saņemtā nauda tāpat. Pienāk brīdis, kad ienākumu un izdevumu lielums ir gandrīz vienāds un skatoties nākotnē, bēdīgais darba devējs* (uzņēmums/direktors) saprot, ka nākamajā mēnesī iespējami zaudējumi. Tiek pieņemts lēmums paņemt bankā kredītu, lai varētu iepirkt ražošanas izejmateriālus, jaunas iekārtas un citas nepieciešamās lietas. Vienlaicīgi tiek braukāts uz ārzemēm, jo “man sen gribējies tur aizbraukt” un atvērt jaunu pārstāvniecību, noslēgt līgumu ar sadarbības partneri. Tā kā Eiropa ir jau izbraukāta un ir salīdzinoši liela konkurence attiecīgajā darbības jomā, tiek apgūts Āzijas un Dienvidamerikas tirgus. Līgumi tiek noslēgti, neņemot vērā finanšu departamenta iebildumus par ļoti zemu ROI (ieguldījuma ienesīgumu; angliski: return of investment), un to, ka darbiniekiem pat nepietiek, lai izmaksātu tās pašas minimālās algas.

Drīz arī kreditori sāk par sevi atgādināt, jo jau kādu laiku nav maksāts kredīts un vēlas atņemt uzņēmumam automašīnu ar kuru līdz šim no mājām uz darbu ir braucis tikai direktors, bet citiem darbiniekiem ieteikts izmantot sabiedrisko un starppilsētu transportu. Reiz bija domāts mašīnu norakstīt direktoram, tādēļ viņš bija piekritis maksāt kredītu. Tomēr nogurdinošie ceļojumu un saspringtais darbs veicināja izklaidību un aizmāršību, piemēram, automašīnas kredīta apmaksu un (iesmaržināto) aplokšņu sagatavošanu darbiniekiem mēneša beigās. Lai glābtu situāciju un nešķirtos no mašīnas, tās kredīta slogu (nu jau parādu) uzkrauj uzņēmumam, kura finanšu departaments tiek vainots pie nenomaksātā kredīta parāda. Par šādu nolaidību darbiniekiem samazina (iesmaržināto) aplokšņu saturu (un turpmāk taupot līdzekļus, tās netiks iesmaržinātas). “Un vispār par sliktu darbu, turpmāk atbalsts tiks samazināts arī partneriem un pārstāvjiem. Jo ne jau krīze vainīga, bet darbinieku slinkums.

Domeina skvotošana (domain/cyber squatting) & domeins kā ķīla

There is a difference between domain squatting and domain parking and that difference is intent. If you register the domain with the intent of using it in the future for a purpose relating to the domain name then you have just parked the domain. If you register a domain with the sole intention of making money from reselling it or getting revenue from people typing in the domain name then that is domain squatting.

Nesaņemot solīto atbalstu no uzņēmuma, partneri izdomāja skvotot “jaunā un daudzsološā projekta” domeinus attiecīgajās valstīs, gaidot  kad uzņēmums par tiem samaksās vai lai pārdotu tālāk. Uzņēmums (ala direktors) saprotot, ka “nu ir sūdi“, piekrīt nopirkt jaunizceptos domeinus, jau par stipri augstākām cenām. Novērtējot radušos situāciju un tās risinājumu, uzņēmuma “interneta cilvēks” (tiek dēvēts arī par “Interneta mārketinga speciālistu”, “e-Mārketinga …”, e-PR, bet praktiski pilda izstrādātāja-moderatora lomu interneta mājas lapā) tiek atlaists bez paskaidrojumiem. Tā kā vecais “interneta cilvēks” bija nostrādājis tikai dažu mēnešus un uz pusslodzi** un saņēmis tikai daļu no oficiālās “algas”, bet to atalgojuma daļu, kas ir (iesmaržinātajā) aploksnē vispār nav redzējis, jo direktors nolemj neizmaksāt atlikušo daļu par to ka  darbinieks “neko nav izdarījis”. Te gan jāpiebilst, ka direktora interneta zināšanas ir mērāmas e-pasta sūtīšanas, sava uzņēmuma un galvenā konkurenta lapas apskatīšanas līmenī. Apzinoties situāciju, ex-darbinieks ar joprojām aktīvu pieeju resursiem un reģistrācijas datiem, pārreģistrē uzņēmuma domeinu sev, kurš tika iegādāts pirms dažiem mēnešiem no interneta izsoles par paaugstinātu samaksu. Tālāk tiek nosūtīta vēstule direktoram ar lūgumu izmaksāt atlikušo darba atlīdzības daļu, pretī piedāvājot nu jau pārreģistrēto domeinu vai tas tiks pārdots tai pašā izsolē tālāk. Tā kā apskatot iespējamos domeina atgūšanas scenārijus, kuri visi veda pie diviem variantiem: vienošanās ar esošā domeina īpašnieku (ex-darbinieku) vai celt prasību tiesā. Tā kā otrais variants ir ilglaicīgs un zināmu iemeslu dēļ direktoram (un uzņēmumam) nevēlams, tiek izmaksāta bijušajam darbiniekam atlikuši atlīdzības daļa.

Mācība: uzņēmuma IT un “interneta cilvēkiem”, grāmatvežiem, juristiem un jebkuram darbiniekam ir labāk maksāt labi un laicīgi. Jo IT var padarīt neizmantojamu datortehniku un uzņēmuma datortīklu vai “nopludināt” datubāzes, grāmatveži nodot Valsts darba inspekcijai pelēko un melno grāmatvedības dokumentāciju, bet juristi aiziet ar uzņēmuma dokumentiem un/vai iesūdzēt, sekretāre pagatavot nelietojamu kafiju un iedot parakstīt baltas lapas, pārdošanas menedžeri aiziet ar savu klientu datubāzi citur, utt…

Kā jau teicu, iepriekš aprakstītais stāsts ir izdomāts un jebkura sakritība būtu brīnums :)

Darba devējs kļūst par Tavu klientu

Šis ir cits variants, kas iespējams samazinoties uzņēmuma ienākumiem. Ja esi pašnodarbināta persona vai ar savu SIA, esošais darba devējs var kļūt par Tavu jauno klientu. Līdz ar to Tev kā darbiniekam  nav jāatsēž stundas, uzņēmuma klientu trūkuma dēļ, bet tiek maksāts par konkrēti izpildītu darbu (uz rezultātu orientēts darbs). Bet cik zināms, ne visiem darba devējiem ir pieņemama situācija, ka darbinieks neatrodas birojā, bet “mājās slinko un neko nedara”. Lai gan arī šeit ir pietiekami daudz plusi un mīnusi, bet par to kādu citu reizi :)

PS. Nauda attiecībās bojā draudzību :(

* – “bēdīgais darba devējs” vietā vienu reizi pārlasot, izlasīju “blēdīgais darba devējs”, kam negadās, bet tas jau bija cits stāsts un sen… Šoreiz šķīros, lai atkal tiktos citādākā (iespējamā) sadarbības formā.

** – rakstu un bildīšu ievietošanai nevajag daudz laika, ja ir laba interneta satura vadības sistēma (CMS)

There are 3 responses to Darba devējs kļūst par klientu … vai ķīlnieku

Arturs Mednis

#1551

Interesants raksts R sanācis, laikam pirmais ko izlasu līdz galam http://tr.im/rCRz un tas mani noveda pie nākošā, ko lasu http://tr.im/rCTg

Kā izdevīgāk atlaist darbinieku?! | Rolands Umbrovskis. Blogs

#1550

[...] institūcijām, lai ieriebtu nu jau bijušajam darba devējam.Par ko var palasīt rakstā “Darba devējs kļūst par klientu … vai ķīlnieku“, kur šī daļa tika atstāta ārpus [...]

6 mēneši kā pilna laika pašnodarbinātais. Gūtā mācība līdz šim brīdim. | Rolands Umbrovskis. Blogs

#1552

[...] un mājas lapām. Neliels izmēģinājums vai sanāks vai nē (ala start-up), bija nelieli darbi 2009. gada vasarā, kad strādāju kā darbinieks, veidojot vai uzlabojot dažas mājas lapas. Pie tā arī paliku un [...]

Izsakies arī Tu

 
%d bloggers like this: