Redzētais pastaigā caur Teiku uz Pļavniekiem. Vecāki, bērni un iela.

Šodien piespiedu-brīvprātīgi devos nelielā pastaigā caur Teiku, Purvciemu un Pļavniekiem. Un tas viss tikai tādēļ, ka biju aimirsis visus dokumentus, kartes un naudu mājās. Braucot uz Teiku, bija izvēle – kāpt ārā no autobusa un skriet pakaļ vai pavadīt dienu bez šīm lietām.

Izvēlējos otro. Tādēļ atceļā nācās nākt kājām. Nebija tik slikti kā man sākotnēji likās, jo bija pietiekami silts un vajadzēja arī padomāt par dzīvi un visumu. Bet ja nopietni, tad brīvprātīgā daļa bija, jo ir nepieciešamība vairāk kustēties un neieslīgt slinkumā un komfortā.

Par to, kā ir braukt ar sabiedrisko transportu, jau pirms dažām dienām izteicos, bet tas ir cita raksta vērts un, iespējams, nevis te, bet nza.lv blogā.

Šoreiz par ko citu.

Kurā pusē tu ņem(tu) pie rokas bērnu, kad ej gar ielas braucamo daļu?

Šodienas pastaiga bija gar vairākām skolām un bērnudārziem. Dažas no šīm iestādēm bija lielāku vai mazāku ielu tiešā tuvumā. Pamanīju, ka vairāki vecāki savas atvases tur pie rokas, kas ir ietves braucamās daļas pusē.

Man bērnu nav. Cik zinu. Bet man agrāk bija jāvadā jaunākais brālis uz bērnudārzu un atpakaļ. Mana izpratne par “pareizo pusi” ir tā, kas ir tālāk no braucamās daļas. Un doma bija ļoti vienkārša, ja gadījumā mazais tomēr kaut kādā maģiskā veidā ir atrāvies, man būtu vismaz 2 soļi, lai aizturētu izskriešanu uz ielas, ņemot vērā, ka mūsu ceļi krustotos, un “notvert” būtu salīdzinoši vieglāk. Arī mazajam vajadzētu veikt relatīvi lielāku attālumu, lai nonāktu “apdraudētajā zonā” – uz ielas vai ceļa.

Iespējams kļūstu pārāk vecs, bet šodien, ejot gar tām skolā un bērnudārziem, likās “nepareizi”, ka daži vecāki savas jaunās atvases veda autobraucamās daļas pusē. Pat, ja runa nav par risku, ka bērns izskries uz ielas, tad esošās peļķes tādu mazo vienkārši apšļāc (es runāju par tevi, šoferīt, uz Ūnijas ielas). Vai šajā slidenajā laikā, kad irviegli pakrist arī blakus braucamajai daļai vai pat uz tās.

Iespējams, kļūstu vecs un īdzīgs, tādēļ jānobeidz ar kaut ko patīkamāku.

Bērns un peļķe

Agrāk, pildot savus brāļa un onkuļa pienākumus, bija patīkami redzēt bērnos to prieku, kad drīkstēja skraidīt pa peļķēm un šlakstīties. To pašu redzēju arī šodien kāda bērna sejā, kur tēvs ļāva skraidīt jaunajai atvasei pa peļķēm un spārdīt to uz visām pusēm. Lūk, tas ir viens no bērnības priekiem, kas pieaugot tikai kļūst lielāks (festivāli, vasaras siltais lietus vai pudmales). Vismaz man.

Kad pēdējo reizi ļāvies šādiem peļķu priekiem?


pārskatīts pilnībā, daļēji vai nemaz: 2018. gada 25. janvāris

 
 

Izsakies arī Tu