Vismaz viens pozitīvs stāsts nedēļā

Endijs Lisovskis (kādu laiku atpakaļ) savā blogā piedāvāja piedalīties “30 dienu rakstīšanas izaicinājums“, kurš lielā mērā sakrita ar to, kam vēlējos pievērsties šogad – veidot vairāk saturu. Atšķirībā no Endija, es vēlos radīt vismaz 1 pozitīvu stāstu nedēļā un neatkarīgi no formāta – raksts, attēls, video, … kam gada beigās vajadzētu “saražot” vismaz 53 stāstus. Ideja radās jau sen, bet pieņēmās spēkā kaut kad pagājušā gada otrajā pusē, kad devos atpakaļ uz Dāniju studēt.

Rolands un Gatis. Upesgrīva.
Rolands un Gatis. Upesgrīva.

Kādēļ stāsti un nevis raksti?

Konstatēju, ka ir safotografēts un safilmēts no pēdējiem diviem gadiem ļoti daudz ( apmēram 1.5 terabaits), ko nav bijis laika īsti publicēt. Lai arī lielākā daļa materiāla nav izmantojama, tomēr ir arī daudz pozitīvu atmiņu. Pagājušā gadā vien ir bijuši 13 lidojumi pa Eiropu, lielākā daļa gan braucieni no Dānijas uz Latviju un atpakaļ, un nebija plāns jūlijā pieteikties studijām. Tādēļ īpaši nepiedomāju par praktiskām lietām un sev pagājušajā gadā biju iedevis brīvdienas no pašnodarbinātības, kad tikai strādājutik daudz, lai pietiktu rēķiniem. Visu pārējo izklaidei un pārbraucieniem. Un katrs šāds mazāks vai lielāks pasākums tika iemūžināts.

Rolands. Gudenieki. Alsungas novads.
Rolands. Gudenieki.

Lai arī rakstīšana palīdz sakārtot domās, kā Endijs saka, tomēr arī citi formāti prasa koncentrēšanos un dažos gadījumos izstrādās nelielus scenārijus. Un to, ka foto un video prasa daudz laika, esmu pēdējos gados izbaudījis. Bieži vien ir vēlme domu nodot citādākā veidā, piemēram, ar bildi… un tad saproti, ka plika bilde bez konteksta vairs nav labs veids, rodas vēlme uzrakstīt un tad saprotu, ka rakstot ir arī tik daudz safilmētā materiāla… un tā cēloņsakarību ietekmē un pieskaitot, ka pa vidu ir arī jānoelna kaut kas un arī uz lekcijām jāiet, raksts izpaliek. Arī stāsts izpaliek.

Un man ir vēlme radīt tieši to kopumu – rakstu + bildi + video + sociālo tīklu ierakstu. Pēdējais nodrošina arī atgriezenisko saiti un ļauj komunicēt abos virzienos. Tādēļ stāsts nevis raksts. Atgriezenisko saiti, dīvainā kārtā, nodrošina tieši tie kanāli, kuri nav tik ļoti publiski, piemēram, (mans) snapchat. Jau vairākus gadus šī bloga statistika kalpo tikai tam, lai varētu pārbaudīt dažādus risinājumos, kurus piedāvju klientiem, citādāk… nope, mazsvarīgs lielums. Tādēļ arī nav svarīgs like vai share daudzums, jo ne es ar to pelnu, ne ir arī vajadzība. Pašnodarbinātība palīdz nodrošināt visu to, kas ikdienā nepieciešams. Tādēļ jebkura atbilde un jebkurā formātā ir interesanta.

Piemērs ar video, kas man pašam patīk. Citiem mazāk:

Tādēļ es izvēlos stāstu kā kopumu, nevis rakstu kā formātu.

Kā ir citiem? Cik daudz pozitīvu stāstu var gada laikā pasniegt?

PS. Izskatās, ka par šo rakstu, darba dēļ, biju piemirsis. Biju paredzējis publicēt 22. februārī, sanāca tikai šodien. Labāk vēlāk, nekā nekad. Pamanīju tikai šodien, kad vēlējos pievienot jaunu rakstu.


Izsakies arī Tu